Silīcijs (Si) — īpašības un pielietojums
Silīcijs — elektronikas un mūsdienu materiālu elements
Silīcijs (Si) ir ķīmiskais elements ar atomskaitli 14, kas pieder periodiskās sistēmas 14. grupai. Tas ir pusmetāls, kas apvieno dažas metālu un nemetālu īpašības. Kristāliskais silīcijs ir tumši pelēks ar metālisku spīdumu, ciets, trausls un ar pusvadītāja īpašībām.
Silīcijam ir būtiska nozīme mikroelektronikā, saules enerģētikā un metalurģijā. Tā savienojumi ietilpst daudzu dabisko minerālu sastāvā un kalpo par pamatu stikla, keramikas un citu rūpniecisko materiālu ražošanai.
Silīcija galvenie raksturlielumi
Fizikālās īpašības
Kristāliskajam silīcijam ir dimantam līdzīga kristālstruktūra. Atšķirībā no plastiskiem metāliem tas ir trausls un mehāniskas slodzes ietekmē var šķelties. Elektroniskajām ierīcēm no izaudzētiem kristāliem izgatavo plānas plāksnes, kuru virsmu rūpīgi apstrādā un pulē.
Silīcijs ir pusvadītājs: tā elektrovadītspēja ir atkarīga no temperatūras, apgaismojuma un piemaisījumu satura. Pievienojot kontrolētu daudzumu bora, fosfora un citu leģējošu piemaisījumu, iegūst apgabalus ar dažādām elektriskajām īpašībām un veido pusvadītāju ierīces.
Ķīmiskās īpašības
Uz silīcija virsmas veidojas plāna silīcija dioksīda kārtiņa, kas parastos apstākļos ierobežo tālāku oksidēšanos. Karsējot silīcijs reaģē ar skābekli; piemērotos apstākļos tas veido arī savienojumus ar oglekli, slāpekli un citiem elementiem.
Silīcijs veido oksīdus, silikātus, karbīdu un citus savienojumus. Ķīmiskā izturība ir atkarīga no vides un temperatūras. Tīra elementa īpašības būtiski atšķiras no tā savienojumu īpašībām.
Silīcijs dabā un tā iegūšana
Silīcijs ir viens no izplatītākajiem elementiem Zemes garozā. Dabā tas sastopams galvenokārt savienojumos: kvarcā, laukšpatos, vizlās un citos silikātu minerālos. Kvarcs ir silīcija dioksīds (SiO2), nevis tīrs silīcijs.
Tehnisko silīciju iegūst, reducējot silīcija dioksīdu ar oglekli elektriskajās krāsnīs. Elektronikai un fotoelementiem materiālu papildus attīra. Monokristālus audzē, piemēram, ar Čohraļska metodi vai bez tīģeļa veiktas zonālās kausēšanas metodi, pēc tam sagriež plāksnēs.
Kur izmanto silīciju
Mikroelektronika
Augstas tīrības silīcijs ir pamats integrālajām shēmām, tranzistoriem, diodēm, sensoriem un citām pusvadītāju ierīcēm.
Saules enerģētika
Silīcija fotoelementi pārvērš gaismu elektroenerģijā. Tiek izmantotas monokristāliskā, multikristāliskā silīcija un citas silīcija tehnoloģijas.
Metalurģija
Silīciju izmanto alumīnija sakausējumos, tēraudā un čugunā. Tērauda ražošanā tas kalpo arī kā deoksidētājs, bieži ferosilīcija sastāvā.
Savienojumu ražošana
Tehniskais silīcijs ir izejviela silīcijorganisko savienojumu un silikona materiālu iegūšanai. Silīcija karbīdu un nitrīdu izmanto tehniskajā keramikā un citos speciālos materiālos.
Silīcijs sakausējumos
Alumīnija–silīcija liešanas sakausējumos, tostarp silumīnos, silīcijs uzlabo kausējuma plūstamību un palīdz iegūt sarežģītas formas lējumus. Mehāniskās īpašības ir atkarīgas no silīcija un citu elementu satura, struktūras un sakausējuma apstrādes.
Elektrotehniskajos tēraudos silīcijs palielina elektrisko pretestību, palīdzot samazināt virpuļstrāvu zudumus. Čugunā tas veicina grafitizāciju un ietekmē materiāla struktūru. Konkrētā iedarbība ir atkarīga no sastāva un ražošanas apstākļiem.
Silīcijs, silīcija dioksīds un silikons: kāda ir atšķirība
Silīcijs (Si) ir ķīmiskais elements. Silīcija dioksīds (SiO2) ir tā savienojums ar skābekli, kas sastopams, piemēram, kvarcā. Stiklu un silikātu keramiku ražo, izmantojot silīcija savienojumus, taču tie nav izstrādājumi no tīra silīcija.
Silikoni ir atsevišķa silīcijorganisko polimēru grupa, no kuras iegūst hermētiķus, elastomērus un citus materiālus. Arī silīcija karbīds (SiC) ir savienojums, nevis tīrs elements: tas ir ļoti ciets un tiek izmantots abrazīvos, keramikā un spēka elektronikā.