Ogleklis (C) — īpašības un pielietojums
Ogleklis — elements ar pārsteidzoši daudzveidīgām īpašībām
Ogleklis (C) ir ķīmiskais elements ar atomskaitli 6, kas pieder periodiskās sistēmas 14. grupai. Tas ir nemetāls, kas var veidot dažādas struktūras: grafītu, dimantu, grafēnu un citas formas. Lai gan šo materiālu ķīmiskais sastāvs ir vienāds, to cietība, elektrovadītspēja un izskats ievērojami atšķiras.
Ogleklis ir organisko savienojumu pamatelements, un tam ir būtiska nozīme dabā un rūpniecībā. Tas ir nepieciešams tērauda un čuguna ražošanā, kā arī elektrodu, griezējinstrumentu, filtrējošo materiālu un modernu kompozītmateriālu izgatavošanā.
Oglekļa galvenie raksturlielumi
Fizikālās īpašības
Oglekļa īpašības nosaka atomu izvietojums un saites starp tiem. Grafīts ir mīksts, tumši pelēks materiāls ar slāņainu struktūru. Tas vada elektrisko strāvu, un tā slāņi samērā viegli slīd cits gar citu, tādēļ grafītu izmanto smērvielās.
Dimantam ir telpiska kristāliskā struktūra, īpaši augsta cietība un augsta siltumvadītspēja. Tīrs dimants ir caurspīdīgs un parasti ir elektriskais izolators. Grafēns ir vienu atomu biezs oglekļa atomu slānis, ko izmanto jaunu elektronisko materiālu un kompozītmateriālu izstrādē.
Atmosfēras spiedienā ogleklim nav parastas kušanas un viršanas temperatūras: pietiekami augstā temperatūrā tas no cieta stāvokļa pāriet gāzveida stāvoklī. Karsējot skābekļa klātbūtnē, ogleklis oksidējas, tādēļ apkārtējās vides apstākļiem ir liela nozīme.
Ogleklis dabā
Brīvā veidā ogleklis dabā sastopams, piemēram, kā grafīts un dimants. Saistītā veidā tas ietilpst oglekļa dioksīda, karbonātu minerālu un organisko vielu sastāvā. Kaļķakmens un marmors satur oglekli kalcija karbonāta sastāvā.
Akmeņogles, kokogles un kokss ir oglekli saturoši materiāli, taču tie ne vienmēr ir ķīmiski tīrs ogleklis. To sastāvs, struktūra un piemaisījumu daudzums ir atkarīgs no izcelsmes un iegūšanas veida.
Kur izmanto oglekli
Metalurģija
Ogleklis ietilpst tērauda un čuguna sastāvā. Koksu un citus oglekli saturošus materiālus metalurģiskajos procesos izmanto kā kurināmo un reducētājus.
Elektrotehnika un akumulatori
Grafītu izmanto elektrodu un elektrisko suku izgatavošanai. Tas ir arī plaši izmantots litija jonu akumulatoru anodu materiāls.
Griezējinstrumenti un abrazīvie instrumenti
Dabiskos un sintētiskos dimantus izmanto instrumentos cietu materiālu griešanai, urbšanai, slīpēšanai un apstrādei.
Filtrācija un kompozītmateriāli
Aktivēto ogli izmanto ūdens un gāzu attīrīšanai ar adsorbcijas metodi. Oglekļa šķiedras ir vieglu un izturīgu kompozītmateriālu armējošais komponents.
Ogleklis tēraudā un čugunā
Ogleklis ir viens no galvenajiem dzelzs–oglekļa sakausējumu komponentiem. Atkarībā no sastāva un apstrādes tas var atrasties cietajā šķīdumā, ietilpt karbīdu, tostarp cementīta (Fe3C), sastāvā vai izdalīties grafīta veidā. Tā saturs un sadalījums būtiski ietekmē materiāla struktūru un īpašības.
Palielinot oglekļa saturu oglekļa tēraudā, parasti palielinās sasniedzamā cietība un samazinās plastiskums un metināmība. Tomēr galīgās īpašības ir atkarīgas arī no termiskās apstrādes un citiem elementiem. Čugunā daudzas ekspluatācijas īpašības nosaka grafīta forma un sadalījums vai karbīdu klātbūtne.
Ogleklis un tā savienojumi
Ogleklis veido ļoti daudz savienojumu. Oglekļa dioksīds, karbonāti un ogļūdeņraži pēc sastāva un īpašībām atšķiras no oglekļa vienkāršās vielas. Silīcija karbīdu un volframa karbīdu izmanto nodilumizturīgos materiālos, abrazīvos un instrumentu materiālos.
Grafīts un dimants ir viena ķīmiskā elementa formas, savukārt tērauds un čuguns ir dzelzs sakausējumi, kas satur oglekli. Šī atšķirība ir svarīga, lai izprastu rūpniecisko materiālu sastāvu un lietojumu.